(Ne) veiksme, kad viņu skūpstīja talants.
Vai mākslinieki vai viņus mīl "pārprast"?
Bieži vien mēs dzirdam daudzus jauniešus ar lielām mākslinieciskām prasmēm, kuri ir spiesti mainīt pilsētu, lai viņus atzītu par tādiem. Kāpēc jūsu valsts nepiešķir pareizu vērtību saviem darbiem? Tas ir iemesls, kāpēc mēs neesam vienā solī ar nepārtrauktu mākslinieku dzimšanu pasaulē ar kopīgās gaumes attīstību.
Entuziasts un mākslinieka māksla.
Vai novērotāja un mākslinieka attiecībās ir īstais tārps? Vai cilvēks, kurš ir svešs citu spējām vai talantiem, var saprast, kas slēpjas aiz darba dzimšanas?
Varbūt mums vajadzētu apmācīt sevi uzmanībā un iejūtībā pret citiem, tajās sajūtās, kuras mūsos izraisa darbs, un piešķirt jauniešiem pienācīgu nozīmi, it īpaši, ja viņiem nav iespēju gūt panākumus.
Mākslinieka dzimšana
Tas ir aspekts, ko mums uzdod Apulijas mākslinieks Vecchio Luana, kurš ar jutekliskiem darbiem un intensīvām iezīmēm parāda mums dažas savas gleznas, atbildot uz mūsu jautājumu nevis ar vienkāršu jā vai nē, es nejūtos pārprasts, bet apstiprinu, ka faktiski savā valstī saskārās ar vairākiem šķēršļiem attiecībā uz iespēju izstādīt savas idejas un mākslas projektus.
Bet, neskatoties uz visu, viņa iesaka tādiem kā viņa, kuriem paveicās piedzimt ar lieliskām spējām, nepadoties un uzstāt, lai ievestu savā valstī kaut ko vairāk, kaut arī mazu un acīmredzami slēgtu jaunumiem.
Izcili krāsu laukumi fonā, kas materializē spilgtus, nenoteiktus ziedus, šķiet, ka šautriņas kā domas prātā, emocionalitāte, kas kontrastē ar cilvēka pelēkās un grumbainās sejas pamatojumu, vienmēr lika racionalizēt katru viņa eksistences notikumu.
Dabas mātes seja, kas parādās garos, intensīvos zaļos matos, kas savijas ar lapām un savvaļas ziediem. Drosmīgi un spraigi otas triecieni, jo daba pati sevi parāda cilvēkam, nav paredzama, neapturama, nelabvēlīga, bet vienlaikus majestātiska un brīnišķīga.