Mūsdienu dzīve liek mums uzkrāt daudzas lietas, kas mums nav vajadzīgas, savukārt reklāma mudina mūs iegādāties arvien vairāk. Nedomājot. Bez ierobežojumiem…
Tādējādi mēs galu galā saistām savu kā cilvēku vērtību ar mums piederošo lietu vērtību. Rezultātā nav nekāds pārsteigums, ka daudzi galu galā identificējas ar saviem īpašumiem un vicina tos kā trofeju. Viņi dzīvo, lai parādītu.
Bet dzīvot caur lietām nav dzīvot. Kad mēs pārāk daudz identificējamies ar lietām, mēs pārstājam tām piederēt, un tās pieder mums.
Aristoteļa jautājums, uz kuru mēs neesam spējuši atbildēt
Vissvarīgākais jautājums, ko varam sev uzdot, ir tas pats, ko pirms gadsimtiem sev uzdeva Aristotelis: kā man dzīvot, lai būtu laimīgs?
Lielākā daļa cilvēku atbildi nemeklē sevī. Viņi nejautā, kas viņus iepriecina, sajūsmina vai aizrauj, bet ļaujas apstākļiem. Un šobrīd šos apstākļus iezīmē patērētāju sabiedrība.
Laime saskaņā ar šo jauno "evaņģēliju" sastāv no labas dzīves. Un laba dzīve burtiski nozīmē patēriņu. Ja iespējams, plātījās, lai kaimiņi un sekotāji sociālajos tīklos mūs apskaustu.
Bet paļaušanās uz lietām kā veids, kā sasniegt laimi, ir slazds. līdzhedoniskā adaptācija, agrāk vai vēlāk mēs pierodam pie lietām, bet, kad tās sabojājas vai noveco, tās pārstāj radīt sākotnējo gandarījumu, un tas liek mums iegādāties jaunas lietas, lai atkārtoti izdzīvotu šo eiforijas sajūtu. Tādējādi mēs noslēdzam patērētāju loku.
Gadu desmitiem ilgi psiholoģiskie pētījumi precīzi parāda, ka pieredze rada vairāk laimes nekā manta. Ļoti interesants eksperiments tika veikts Cornell University atklāja, kāpēc labāk ir gūt pieredzi, nevis pirkt lietas. Šie psihologi ir atklājuši, ka, plānojot pieredzi, pozitīvas emocijas sāk uzkrāties no brīža, kad sākam plānot, ko darīsim, un tās paliek uz ilgu laiku.
Pieredzes gaidīšana rada lielāku laimi, baudu un sajūsmu, nekā gaidīšana, kad produkts nonāks, gaidīšana, kas bieži vien ir piepildīta ar vairāk nepacietības nekā pozitīvas gaidas. Piemēram, iztēloties gardas vakariņas labā restorānā, cik ļoti izbaudīsim nākamos svētkus, rodas pavisam citas sajūtas nekā izmisīgā gaidīšana, ko izraisa kāda produkta ienākšana mājās.
Mēs esam savas pieredzes, nevis mūsu mantas summa
Pieredze ir īslaicīga. Noteikti. Mēs nevaram tos izmantot kā dīvānu vai mobilo tālruni. Neatkarīgi no tā, kā mēs censtos, mēs nevaram iekapsulēt katru otro dzīves svarīgāko mirkli.
Tomēr šī pieredze kļūst par daļu no mums. Tie nepazūd, mēs integrējam tos savā atmiņā, un tie mūs maina. Pieredze kļūst par veidu, kā vienam otru iepazīt, augt un attīstīties kā personībai.
Katra jauna pieredze, ko mēs dzīvojam, ir kā viens slānis, kas nosēžas virs otra. Pamazām tas mūs pārveido. Tas sniedz mums plašāku skatījumu. Attīstiet mūsu raksturu. Tas padara mūs izturīgākus. Tas padara mūs nobriedušākus cilvēkus. Tāpēc, lai gan mēs nevaram dārgumu vērtīgi pieredzēt kā īpašumu, mēs varam to nēsāt līdzi visu atlikušo dzīvi. Lai kur mēs dotos, mūsu pieredze mūs pavadīs.
Mūsu identitāti nenosaka tas, kas mums pieder, tā drīzāk ir mūsu apmeklēto vietu, cilvēku, ar kuriem esam dalījušies, un dzīves mācības ko esam iemācījušies. Patiešām, pat slikta pieredze var kļūt par labu stāstu, ja mēs spējam iegūt vērtīgu mācīšanos.
Maz ticams, ka jauna tālruņa iegāde mainīs mūsu dzīvi, taču ceļošana var mainīt mūsu skatījumu uz pasauli. Tā nav nejaušība, ka mūsu lielākās nožēlas rodas nevis tāpēc, ka esam pazaudējuši pirkuma iespēju, bet gan tāpēc, ka neko nedarām lietas labā. Neuzdrīkstēšanās. Neeju uz to koncertu. Neesot veicis šo braucienu. Mūsu mīlestības nepaziņošana. Neesi mainījis savu dzīvi...
Gandrīz vienmēr ir viens otrā iespēja lai iegādātos lietas, bet pieredze neatkārtojas. Kad mēs nokavējam kādu ceļojumu vai kādu īpašu notikumu, mēs pazaudējam visus ar to saistītos stāstus.
Tāpēc, ja vēlamies pēc iespējas samazināt nožēlu dzīves beigās, labāk ir paplašināt savu redzesloku un piešķirt prioritāti pieredzei. Mums ir jāpārliecinās, ka mēs dzīvojam, lai mums būtu stāsti, ko stāstīt un paturēt atmiņā, nevis nīkuļot lietu krāšanā.
avots:
Gilovičs, T. u.c. Al. (2014) Waiting for Merlot: Preticipatory Consumption of Experiential and Material Purchases. Psiholoģijas zinātnes; 25 (10): 10.1177.
Ieeja Dzīvot ir stāsti, ko stāstīt, nevis lietas, ko parādīt se publicó primero lv Psiholoģijas stūris.
