12. gada 1961. aprīlis, datums, kas kļūs par epohālu cilvēces vēsturē. Kopš tās dienas nekas vairs nebūs līdzīgs, jo pazīstamā pasaule vairs nebūs tāda, kāda tā bija iepriekš.
Cilvēka tūkstošgades vēsturē ir tēli, kuri zīmols deg, piešķirot tai jaunu nozīmi, orientējot to virzienā, kur neviens, līdz tam, viņš varēja iedomāties, ka varētu iet. Ir tēli, kuri ar savu drosmi ir atvēruši ceļus uz to tutti, līdz tam, viņi uzskatīja par neizbraucamu. Hipotētiskā pjedestālā cilvēka tūkstošgadu vēsturē vieta ir paredzēta tikai viņam. Viņa vārds ir Jurijs Gagarins.
Jurijs Gagarins savu iecelšanu vēsturē sāka precīzi 12. gada 1961. aprīlī ar savu zvanīto kosmosa kuģi Vostok 1. No Maskavas sākās cilvēka sacīkstes pret Kosmosu, uz zemes un cilvēku robežu pārvarēšanu. Tā bija vēlme parādīt, ka Cilvēka inteliģencei nav robežu, jo Kosmosam nav robežu. Jurijs Gagarins atradās tajā kosmosa kuģī, kurš devās prom viņš nospļāva uguni lai sasniegtu debesis, uz bezgalību un ārpus tās.
Pasaule sadalījās divās daļās
1961. gadā pasaule tika sadalīta divās daļās. Divi pretēji bloki, bruņoti viens pret otru. Padomju Savienība un Amerikas Savienotās Valstis izaicināja viena otru trakās un nepārtrauktās sacīkstēs, mērķis: dominēt pasaulē. Kosmosa iekarošana tēla ziņā padomju propagandai būtu bijusi milzīga skaņu dēlis. Jurijs Gagarins šajā trakajā mehānismā bija tikai mazs ritenis. Svarīgs bija gala rezultāts, ja kāds kļūs par šī eksperimenta upuri, pacietība. Pēc kāda laika viņa vietā stājās jauns mēģinājums.
Vai viņš to zināja? Tas nav zināms. Noteikti ir tas, ka Gagarins vēlējās kļūt mūžīgs. Lai kļūtu mūžīgs, viņam bija jāieiet Mūžībā pa ārdurvīm. Viņas izaicināšana. Ar savu kuģi to izvilka vaļā. Viņš zināja, ka, ja viss nenotiks tā, kā visi cerēja, viņam joprojām būs vieta cilvēces vēsturē. Bet tā būtu bijusi daudz mazāka vieta, rezervēta sakautajam, drosmīgajam, drosmīgajam, bet tomēr sakautajam. Arī viņš to pilnībā apzinājās, jo devās kājām, lai sagatavotos kāpt viņa kosmosa kuģis. Viņš zināja, ka tas var kļūt par viņa pēdējais ceļojums. Tās debesis, kuras viņš vienmēr bija apbrīnojis no zemes, varēja kļūt par viņa kapiem. Bet viņš tomēr aizgāja.
Mūžīga ikona
Ja pēc sešdesmit gadiem mēs viņu svinam kā ikonu, tas ir tāpēc, ka viņa dzīve ir bijusi ikoniska. Bija tikai divdesmit septiņi gadi kad viņš mums teica, ka Zeme, skatoties no turienes augšā, bija zila. Viņa Zeme gulēja, mazāka par golfa bumbu. Mēs viņu iedomājamies ar seju, kas atspiedusies pret iluminatoru, lai domātu bezgalīga mūžība. Tajos brīžos ienāks prātā arī bērna Jurija fantāzijas, kurš savā istabā apcerēja zvaigznes, varbūt iztēlojoties tās kā debess vasaras raibumus.
Viņam bija tikai XNUMX kad viņš nomira aviokatastrofā. Sava veida traģiska atriebība viņu bija skārusi. Viņš, pirmais cilvēks, kurš ar savu kosmosa kuģi lidoja aiz sauszemes robežām, aizgāja mūžībā pēc a niecīgs lidmašīnas avārija, mācību lidojuma laikā. Paldies viņam, viņa drosmei, vēlmei bezgalīgs apstrīdētbezgalīgs, zinātniskā fantastika ir kļuvusi par zinātni. Arī par šo, par to viņa ceļojumu neaizmirstams, kas ilga mazāk nekā divas stundas, Jurijs Gagarins ir neaizmirstams.
